Tu man vaicā:"Kādēļ noskumusi?
Kādēļ tavās skropstās asaras?"
"Atkal viena diena pagājusi.
Lai kā lūgtu, neatgriezt to vairs."
"Neraudi, bet paskaties uz augšu!
Ko tu redzi?" "Spoži zvaigznes mirdz."
"Tevi pastaigā zem zvaigznēm saukšu,
Nemanīsi to, kā pienāks rīts.
Rasas lāses tā, kā as'ras skropstās,
Pļavas ziedos saulei austot mirdz.
Miglu apjozusi sev kā jostu,
Jauna diena aicinās mūs līdz.
Vēl nāks vakari un jauni rīti...
Atvadīties tikai domās ļauts."
"Pagaidi, ļauj uzvilkt mētelīti.
Esmu te, sniedz savu roku, draugs.
Tu vairs manu as'ru neredzēsi,
Varbūt kāda rasas lāse tiks,
Ja tu būt par rīta vēju spēsi,
Aizdzīt mākoņus, lai saule mirdz."
/Aija Celma/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru