* * * * *

Kad krāsns mutē malka sprakšķ,

Kad mājas pakšķi salā krakšķ,

Kad suns no būdas nelien laukā,

Jo basās ķepas sniegā salst,

Tad ledus ziedi rūtīs zied,

Tad pārslas dejo,vēji dzied,

Uz tepiķa kāds kājas slauka

Tāds salā piesarcis un balts.

Tad gaida viesus uzklāts galds,

Tad tuvi, tāli ciemos trauc,

Tos nebaida ne sniegs,ne auka,

Sauc mājās dzimtās puses balss.

/Aija Celma/