MEITENEI

Laiks rit pāri pusnaktij.
Sekundes sāk skriet.
Domāju, ka beidzot nāksies
Mājās man iet.
Esmu ilgi nosēdējis,
Guli jau tu...
Nāku, cerot tevi satikt,
Ik vakaru.

Redzēju reiz garām iedams,
Meitene sēž.
Skatās zvaigznēs, bet ar matiem
Spēlējas vējš.
Uzrunāju pavaicādams:
"Vai skumsti tu?
Ļausi apsēsties tev blakus?
Es "nekožu"."

Viņas acīs neredzēju
Samulsumu.
"Vietas, redzi, daudz uz sola,
Es neskumstu."
Abi tālēs pamanījām,
Kā zvaigzne krīt,
Norunājām citu nakti
Tās pārskaitīt,

Jau pēc kārtas kuru gaidu
Es vakaru.
Ne vien es, to ilgojas
Satikt vakarvējš.
Apkārt skraida nemierā,
Citām matus jauc.
Diemžēl vējiem acu nav,
Īsto sajust ļauts.

Cik gan ilgi nākšu tā,
Pats es nezinu,
Varbūt kādā vakarā
Atnāksi šurp tu.
Margrietiņas ziedlapas
Sēžot plūkāju
Nāks vai nenāks, zīlējot
Ziedam vaicāju.

Laiks rit pāri pusnaktij.
Ceļos mājup iet.
Pāri galvai debesīs
Spožas zvaigznes zied.
Redzu parka dziļumā
Citu soliņu,
Es šeit tevi gaidu,
Bet,
Mani vēro tu.
/Aija Celma/Aijassmaids/