* * * * *

Kad krāsns mutē malka sprakšķ,

Kad mājas pakšķi salā krakšķ,

Kad suns no būdas nelien laukā,

Jo basās ķepas sniegā salst,

Tad ledus ziedi rūtīs zied,

Tad pārslas dejo,vēji dzied,

Uz tepiķa kāds kājas slauka

Tāds salā piesarcis un balts.

Tad gaida viesus uzklāts galds,

Tad tuvi, tāli ciemos trauc,

Tos nebaida ne sniegs,ne auka,

Sauc mājās dzimtās puses balss.

/Aija Celma/

LAI SIRDĪ PAVASARS

LAI SIRDĪ PAVASARS

Vēl gan laukā salti vēji pūš.
Sniegputeņi balti ieskauj mūs.
Mūsu skropstās sniega pārslas mirdz,
Bet jau pavasari sajūt sirds.
Skaties, sniegā vārds ir uzrakstīts.
Apkārt vārdam apvilkta ir sirds.
Sniegputenis pārslas pāri sedz,
Laikam nevēlas, ka kāds to redz.

Sirsniņa uz loga rūts,re, zied,
Žēl ka nedrīkstu tai pieskarties,
Jo, kur mani pirksti pieskaras,
Jauni ledus raksti uzrodas.
Mīlu savam sirdīm neliedziet,
Lai tās arī ziemas salā zied,
Jo, kur divas sirdis satiekas,
Putni dzied un sākas pavasars.
/Aija Celma/

Zvaigznes gaisma

BALTI BALTĀ PASAULĒ

ES PĀRVĒRTĪŠOS BALTĀ SNIEGPĀRSLĀ