Tu uzzīmēji sirdi jūras malā,
Un vilnīši to steidzās skatīties,
Jo ne jau katru dienu viņiem gadās
Uz kāda sirdi jūras smiltīs raudzīties.
Virs galvas spārnus cilā baltas kaijas,
No jūras vilnīši mums veltes nes,
Daudz skaistu gliemežvāku liek pie kājām,
No tādas mīlas apreibusi jūtos es.
Ak, nebēdā, ka jūrā aiznes līdzi,
Man uzzīmēto, sirdi vilnis balts,
Tu, mīļais esi jūras krastā,līdzās,
Un mūsu mīlestība ir kā sapnis salds.
Jel, savu sirdi sargā jūras malā,
Lai vilnis īsto pēkšņi nenozog,
Ar to, kas smiltīs, tagad nāras dalās,
Ko tad, ja kāda tīkos sirdi tavējo?
Tu jaunu sirdi zīmē atkal smiltīs,
Tai savu sirdi blakus uzzīmēju es,
Tās ,jūrā rietot,saules stari zeltī,
Un tumšā naktī apmirdz spožas zvaigznītes.
/Aija Celma/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru